boterem: Vēl vienu glāzi vīna par godu vasarai

Tās vasaras mēdz būt visādas. Piemēram, pērnā man šķita ļoti, ļoti laimīga. Nu tāda, ka no laimes varētu pārsprāgt. Un pat nevarētu teikt, ka bija noticis kas īpašs, - nē, notikumi bija gandrīz tie paši, ierastie, bet tāda prieka un vienreizības sajūtas pilni. Savukārt šogad mana vasara bija tāda.. caurcaurēm sargājama. Saudzējama. Patiesi sakot, cilvēkam pat nevar ienākt prātā, kā gada laikā mazā,stabilā pasaule var pagriezties kājām gaisā.

Es nekādīgi negribu teikt, ka tagad viss ir dikti slikti un bēdīgi. Varbūt šeit vienkārši runā mans depresīvais es, kurš pārdzīvo par telefona iekrišanu podā.
Galu galā, sargāt jau gribas tikai to, ko negribas pazaudēt. Un pagājušais gads, kurš atveda sev līdzi mammas un omas(tēta mammas) slimību, lika pārvērtēt to, kas ir svarīgs. (piedod mammu, es to nevarēju nepieminēt. Tu esi zvērs!) Un iemācīja, ka mirkļi ir dārgi, laiks - par īsu, lai to pavadītu dusmojoties, ka iespējas jāizmanto un sapņi jāpiepilda (tagad gan nenoticiet, ka mana ģimene ir kļuvusi īpaši apgarota un tā, mēs joprojām strīdamies un cepamies par sīkumiem, kā visi normāli cilvēki, bet tas notiek nu, teiksim, retāk un vieglāk).
Tikai tagad es saprotu, ka šis laiks man ir bijis kā kārtīga pauze un apstāšanās. Un ziniet, lai spertu jaunu soli uz priekšu, ir jāprot šo to palaist vaļā. Man šķiet, ka nu patiesi esmu gatava sacīt adiós amigos visām bailēm, drebuļiem un dzīves slikto scenāriju projekcijām, un ticēt, ka laime ne vienmēr nes nelaimi.
Pacelsim glāzes par vasaru! Tālāk mazi un kraukšķīgi vasaras gabaliņi, ko piekost pie vīna. Un vasara, starpcitu, sākas pavasarī.

Reize, kad devāmies lasīt maijpuķītes, un pat pierunājām Omi (mammas mammu) atbraukt līdzi uz mežu, taču izrādījās, ka tās ir vien kādas random puķītes, kuras barā izskatās smuki.